"MĀLS TUR UN NELAIŽ VAĻĀ ..." Jolanta un Valdis Dundenieki
Latgales autentiskās keramikas noslēpumi
Pārpublicēts no laikraksta "Vaduguns" 30.09.22.
Šogad augustā apritēja 35 gadi, kopš Balvu novada Bērzpils pagastā dzīvojošie Tautas daiļamata meistari JOLANTA un VALDIS DUNDENIEKI uzsāka sava keramikas cepļa būvēšanu un kopīgu radošu darbību. Laiks aizritējis vēja spārniem, un šobrīd uzņēmīgie mūspuses keramiķi var lepoties ar bagātu pieredzi, kuru ar tikpat lielu iedvesmu labprāt dāvā arī citiem.Darbi aizceļojuši ne tikai pa Eiropu, bet arī citviet pasaulē.
No sirdslietas līdz Tautas daiļamata meistariem
Ziemeļlatgali jau pagājušā gadsimta 50.gados dēvēja par nozīmīgu tautas podniecības centru ar savu īpatnēju un reizumis arī visai skarbu rokrakstu. Arī Jolantai, mācoties Bērzpils vidusskolā, patika zīmēt, radīt un veidot. Savukārt, saspiežot plaukstā mālu, topošajai keramiķei radās apjausma par tā plastiskajām spējām. Audzinātājas Donātes Gļaudas mudināta, Jolanta no 1982. līdz 1986.gadam mācījās Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas keramikas nodaļā. Lai arī konkurence uz iestāšanos šajā vidusskolā bija liela, jaunietei tas nebija šķērslis. Turklāt mākslas vidusskolā radās arī papildus interese par novada podniecības mantojumu, ko vēl vairāk pastiprināja mākslas zinātnieka Jāņa Pujāta lekcijas Tautas universitātes Keramikas fakultātē. Turpinājumā Jolanta stažējās Pētera Iruka darbnīcā, 1990.gadā saņēma Tautas daiļamata meistara nosaukumu un paralēli radošajam un pedagoģiskajam darbam mācījās Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiālē. Keramiķe uzsāka piedalīties arī izstādēs, izveidojot vairākas personālizstādes. Ārzemēs nozīmīgākās no tām ir kopā ar Tautas lietišķās mākslas studiju “Rēzeknes apriņķa pūdnīki” veidotās izstādes Maskavā, Paņevežā, Rokišķos, Austrijā, Polijā, Vācijā un citās valstīs. Darbi skatāmi arī muzejos un privātkolekcijās Latvijā, kā arī jau minētajā Vācijā, pat Amerikā un Austrālijā.
Tikmēr Valdis podniecībai pievērsās pēc Bērzpils vidusskolas un Malnavas lauksaimniecības tehnikuma absolvēšanas. Arī viņš podniecības pamatus apguva P.Iruka darbnīcā, 1990.gadā sāka darboties studijā “Rēzeknes apriņķa pūdnīki”, 1995.gadā saņēma Tautas daiļamata meistara nosaukumu, bet neilgi pirms tūkstošgades mijas – 1998.gadā – iesaistījās Latgales keramikas saglabāšanas fonda darbībā.
Pēc sentēvu izlolotām metodēm
Jāuzsver, ka Jolanta un Valdis ir vienīgie profesionālie keramiķi bijušajā Balvu rajonā. Turklāt par pieredzējušajiem mūspuses māla meistariem mēdz teikt, ka viņi ir mākslinieki, kuri nemēro modernās keramikas ceļu, bet cenšas saglabāt autentisko Latgales keramikas noslēpumu. Kā viens no apliecinājumiem tam ir fakts, ka bērzpilieši pašu mīcīto un kopā likto māla darbu apdedzināšanai izmanto nevis mūsdienīgo elektrisko, bet gan ar malku kurināmo cepli. Valdis gan smej, ka tas, protams, izklausās ļoti vienkārši: “Izkurināt cepli!” Patiesībā šajā procesā jāiegulda ļoti rūpīgs darbs, sākot ar nepieciešamās temperatūras radīšanu un tās uzturēšanu. “Ar vienas spičkas uzraušanu un malkas iekurināšanu nepietiks. Atceros, ka savulaik pagāja krietns laiciņš, līdz iemācījos pareizi iekurt cepli. Un, kad šīs iemaņas apguvu un cepli sāku kurināt pats, gandarījums bija liels. Lai vai kā, cepļa kurināšanā svarīgs viss, kas mums dāvāts no dabas – tauste, redze un kopējās sajūtas. Turklāt keramikas darba tapšanā ne mazāka nozīme jāpiešķir arī norisēm pašā dabā – laika apstākļiem, gaisa spiedienam, arī mēness fāzēm. Jā, malkas cepļa izmantošana visu padara mazdrusciņ sarežģītāku, arī galarezultāts ir ne tik precīzi paredzams, toties tādējādi tiek saglabātas mūsu senču izlolotās prasmes un tradīcijas, neļaujot tām nonākt vēstures mēslainē. Tā arī ir visa šī procesa lielākā burvība,” uzsver Valdis un Jolanta.
Vērtējot un analizējot keramikas tradīcijas Latgalē, bērzpilieši stāsta, ka podniecība kā amatniecības nozare jau kopš seniem laikiem attīstījusies un joprojām sastopama visā Latvijas teritorijā. Protams, Latgales podniecība ir ar savām, īpaši šim reģionam raksturīgām tradīcijām. Kā spriež Valdis un Jolanta, Latgales podniecības vēsturiskais pamats, līdzīgi kā citviet Latvijā, lielākoties, visticamāk, veidojies no mūsu sentēvu saimniecības vajadzībām. Piemēram, vai mūsu senčiem bija nepieciešams trauks, kur ieliet pienu? Protams! Un kur uzglabāt medu? Vai šāds trauks arī bija vajadzīgs? Jā, kā gan bez tā! Arī vēsture liecina, ka lielāko daļu Latgales podniecības izstrādājumus dēvē pēc to izmantojuma sadzīvē. Piemēram, vāraunieks (pods vārīšanai), medaunieks (pods medus uzglabāšanai), sloinīks (augļu konservu uzglabāšanai), ķērne (skābā krējuma uzglabāšanai), ļaks (trauks eļļas uzglabāšanai), kazelnieks (pods kazas piena uzglabāšanai), pārosis (trauks pārtikas pārnēsāšanai). Daži Latgales podniecības izstrādājumi nav saistīti ar pārtiku, piemēram, svilpaunieks, svečturis, dekoratīvie šķīvji vai pelnu trauki.
Podnieku tradīcijas – mūžam dzīvas!
Protams, Dundenieku ģimenei neizpaliek arī dalība dažādās podnieku dienās. Piemēram, šogad vasaras izskaņā Valdis un Jolanta devās uz Raiņa muzeju “Jasmuiža” Preiļu novadā, kur podnieki tika aicināti uz ikgadējiem cepļa kurināšanas svētkiem Latgales keramikas vecmeistara Andreja Paulāna darbnīcā. Abi keramiķi gan ar smaidu sejā nopūšas un teic, ka “Jasmuižā” savus izveidotos keramikas darbus tā lāga pat nepaspēja rokās paturēt, apskatīt un ar meistara aci novērtēt, jo tos vienā acumirklī nopirka! Tikmēr, atmetot humoru, Valdim un Jolantai ir liels gandarījums, ka tagad viņu pašu veidotie māla izstrādājumi priecē citus.
Bet vai keramiķa arods Latgalē un citviet Latvijā pēc desmitiem gadu nebūs lemts izzušanai, tam būs pēctecība un savu senču prasmes turpinās slīpēt arī nākamās paaudzes? Ja būs divtik vairāk tādu uzņēmīgu cilvēku kā Jolanta un Valdis, kuri ir saimnieki ne tikai paši savā keramikas darbnīcā, bet savas prasmes dāvā arī citiem, un Jolanta pasniedz arī vizuālo mākslu un keramikas pulciņus Bērzpils un Gaigalavas pamatskolās, tad par podniecības likteni nudien nav ko uztraukties! Un vai bērniem par šo nodarbi ir interese? “Ir gan, turklāt liela, bet pārsvarā to izrāda mazāko klašu bērni. Protams, negribas celt lielas sapņu pilis un teikt, ka nākotnē podniecība piedzīvos ievērojamu uzplaukumu un cilvēki ar to sāks nodarboties masveidā, bet nešaubāmies, ka allaž būs atsevišķi entuziasti, kuri keramikas tradīcijas vienmēr turēs dzīvas. Tāpat jāpiebilst, – kā jebkurā nodarbē, arī keramikā daudz ko var sasniegt bez īpaša talanta, jo savu prasmju pilnveidošanā īpaši svarīgs ir uzcītīgs darbs. Protams, ķērienam uz to jābūt, bet galvenais, lai ir centība, vēlme un mērķis, pēc kā tiekties! Ja tas būs, esam pārliecināti – viss izdosies!” uzsver Jolanta un Valdis.
https://www.youtube.com/watch?v=9aoHviRYfGk
https://www.latvia.travel/lv/apskates-vieta/jolantas-un-valda-dundenieku-keramikas-darbnica
https://kulturasdati.lv/lv/amatu-prasmes/keramiku-dundenieku-darbnica
