Ilze Martinsone. "KERAMIKA.CIETI"

KERAMIKA.CIETI

Latvijas keramikas pamats, uz kura veidot turpmāko attīstību, ir gruntīgs, pat ja izlaižam pērnā gadsimta sākuma nacionālā romantisma periodu ar Jēkaba Drandas, Anša Cīruļa un citu meistaru darbošanos, starpkaru laika porcelāna glezniecības uzplaukumu un nerunājam par industriālajiem lielražotājiem. Starp vēsturiskajām novadu amatnieku darbnīcām popularitātes vilnī kopš 20. gs. 50. gadiem izrāvās Latgale, savukārt keramiķu akadēmiskā izglītība nesen nosvinēja simtgadi – Rūdolfa Pelšes meistardarbnīca kā vienīgā lietišķās mākslas nozare Latvijas Mākslas akadēmijā tika atvērta 1924. gadā. 20. gs. 60.–80. gados keramika kā mākslas forma piedzīvoja uzrāvienu, kuru starptautiskā līmenī iezīmēja Pētera Martinsona personība. Keramika un tekstilmāksla bija tās padomju terminoloģijā par “dekoratīvi lietišķo mākslu” dēvētās jomas, ar kurām pamatoti lepojāmies. Šodien esam krustcelēs. Vidējām specializētajām mācību iestādēm ar dizaina orientāciju optimizācijas un centralizācijas nolūkos pārstrukturējoties jaunai mācību sistēmai, kurā drastiski samazinās tradicionālo amatu praktiskā apmācība, kuluāros sacēlās vētra. Kas profesionālā līmenī notiks ar līdz šim spēcīgajām nozarēm? Skaidri to šobrīd nezina neviens, jebkuru pārmaiņu procesu raksturo taustīšanās un juceklis. Tostarp ikvienai haotiskai situācijai piemīt iekšējs potenciāls sakārtoties.

Aplūkojot šī brīža Latvijas keramikas kopainu, pārsteidz nozares jauda, daudzveidība un arī decentralizācija. Sparīgi darbojas gan individuāli mākslinieki, gan privātas darbnīcas un cepļi visos Latvijas novados, kuri līdztekus komercijai rīko gan izstādes, gan radošās darbnīcas, rezidences un kursus, gan par tradicionāliem kļuvušus vai jaunas tradīcijas piesakošus pasākumus. Atcerēsimies, piemēram, Māra Grosbaha savulaik iniciētos simpozijus Rojaraku, kas nu jau ar plašāku vērienu pārtapuši Roja Art Lab Rojā, Imanta Klīdzēja Noborigama cepli Salacgrīvā, ikgadējos Kurzemes simpozijus KUR un daudzus citus. Ir labi, ja pašvaldības saskata un apzinās kultūras potenciālu un tās nozīmi novada attīstībā, un savus meistarus atbalsta. Tikpat ietilpīga kā ģeogrāfija, ir Latvijas mūsdienu keramikas stilistiskā aina – no reģionu tautas tradīciju uzturēšanas līdz mūsdienu dizaina mazsēriju vai pilnībā oriģināliem izstrādājumiem un unikāliem mākslas darbiem, kuros būtiskākais ir vēstījums. Triecienu ierastajai subordinācijai, kurā mākslinieki tika dalīti “īstajos” un “lietišķajos”, deva konkurss Latvijas ekspozīcijai 59. Venēcijas mākslas biennālē (2022). Aizkrauklē bāzētais keramiķu duets Skuja Braden ne vien pārtrumpoja citus “laikmetīgās mākslas” pretendentus, bet guva līdz šim lielāko starptautisko ievērību, kādu Latvijas ekspozīcija jebkad biennālē izpelnījusies. Iespējams, amatnieciskās prasmes ir tās, ar kurām globālā kontekstā vēl ir iespēja atšķirties.

Būtiski ir nozares organizatoriskie atbalsta punkti. Par tādu kļuvis Latvijas Laikmetīgās keramikas centrs Daugavpilī, kas Marka Rotko centra paspārnē nodrošina regulārus starptautiskus keramikas simpozijus ar Pētera Martinsona balvu kā galveno asi un Latvijas Keramikas biennāles. Lielākais pēdējo gadu starptautiskais keramikas notikums bija centra rīkotā Baltijas valstu izstāde Creo Ergo Sum Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (2021), kurā žūrijas dzelžainās atlases rezultātā tika piedāvāti deviņpadsmit mākslinieku darbi kā patiesa keramikas esence. Turklāt keramiķiem ir arī pašiem savs muzejs. Rīgas Porcelāna muzejs darbojas aktīvi un plašāk par savas Konventa sētas mītnes sienām, piemēram, no vēstures izceļot Andreja Ķiģeļa, kurš bija viens no pirmajiem dārza keramikas aizsācējiem, mūža veikumu (izstāde Kalnciema kvartāla galerijā Pamestais māls, 2025). Keramikas kopējo situāciju Latvijā pārrauga un vieno Latvijas Keramikas asociācija, kura kā savu mērķi ir izraudzījusi dialoga veidošanu starp visdažādākajiem keramikas nozares lauka dalībniekiem – izglītības iestādēm, māksliniekiem, amatniekiem, dizaineriem, uzņēmējiem, tehnologiem un citiem iesaistītajiem. Asociācijas biedri ir gan administratīvas vienības – pieminētais Daugavpils centrs –, gan rūpnieciska līmeņa ražotāji, piemēram, Vaidava Ceramics, gan darbnīcas un individuāli biedri.

Iespējami visaptverošu pārskatu par Latvijas keramikas šī brīža kopainu tiecās atklāt asociācijas rīkotie Keramikas svētki Siguldā Atļaujies vairāk (2025, projekta kuratore – Inese Pētersone) – ar nelieliem izņēmumiem forumā piedalījās gandrīz visi nozīmīgākie keramikas profesionāļi. Svētku ietvaros tika organizētas piecas atsevišķas izstādes un pavadošie pasākumi dažādās vietās, izstādēs piedalījās sešdesmit autoru ar vairāk kā simts darbiem. Izstādes notika gan prestižajā kultūras centrā Siguldas devons, kurš bija atvēlēts centrālajai skatei, gan Mākslu skolā Baltais flīģelis, gan tūristu iecienītajā Siguldas Jaunās pils kompleksā, kā arī tuvojās skatītājiem pilsētas ārtelpā – Siguldas Stacijas laukumā un negaidīti pat bobsleja un kamaniņu trasē, Siguldas starptautiskās slavas vietā. Šādam plaša mēroga svētku formātam, atsaucot atmiņā kādreiz varenās Mākslinieku savienības rudens izstādes, ir savi plusi un mīnusi. Proti, dalībnieku lielais kopskaits un vēlme ņemt vērā katra intereses ierobežo mākslinieka individuālās izteikšanās iespēju. Darbu gan stilistiskais, gan kvalitātes diapazons ir tik plašs, ka skatei neizbēgami piemīt zināms gadatirgus raibums. Šajā reizē gan to daļēji kompensēja foruma norise atšķirīgās vietās, kas ļāva izstādes organizētājiem grupēt darbus pēc formāta, materiāla vai citiem kritērijiem. Lielo kopizstāžu ieguvums, savukārt, ir demokrātija pārstāvniecībā un iespēja skatīt kopainu, kurā katrs skatītājs noteikti var atrast ko tuvu tieši sev. Atzīmējams ir izstādes piedāvātais izziņas līmenis. Darbu anotācijās bija rūpīgi norādīti materiāli un tehnika. Šāda informācija savulaik mākslas izstādēs tika uzskatīta par obligātu, taču, kopš darbu anotācijās uzsvērti sāka dominēt “autortehnika”, par tādu ziņu nepieciešamību ir aizmirsts. Turklāt centrālajā izstādē Atļaujies riskēt un pastāstīt! bija pievienots izsmeļošs stāsts par keramikas tradicionālajiem materiāliem un tehnikām, ļaujot keramikas svētkus dēvēt arī par izglītojošu pasākumu. Autoriem tika dota iespēja savus darbus arī komentēt, katra darba pavadošajā tekstā izklāstot iecerēto ideju. Parasti šāda prerogatīva diez kāpēc ir raksturīga laikmetīgajai mākslai.

Siguldas Mākslu skolā Baltais flīģelis eksponētās izstādes Uzdrīksties arī Tu! pamatā bija porcelāna darinājumi, kuros kā vienojošs kopsaucējs dominēja mākslas darbu apgleznojums. Autoru lokā pārstāvēti gan vecmeistaru, gan jauno autoru, gan atbilstoši izstāžu telpas kocepcijai – mākslas skolas audzēkņu radošie darbi, no kuriem daži īpaši šarmēja ar asprātību. Pazīstami profesionāļi sevi apliecināja ar pārbaudītām vērtībām – Ineses Brants greznajās trauku grupās dāsni lietotais zelts neizkonkurēja gaumi, Ineses Margēvičas un Mārītes Laiviņas, Ivandas Spules-Meieres, arī Diānas Verneras (gan citā toņkārtā risinātos) porcelāna trauku apgleznojumus varēja vērtēt kā patstāvīgus, dekoratīvus grafikas darbus. Aināru Rimicānu, kā vienmēr, nodarbināja idejiski paradoksi. Atzīmējama šķiet Agneses Staģes trauku grupa Purvītis (2025), kurā apgleznojums risināts nevis grafiskiem, bet maigi jūtīgiem gleznieciskiem līdzekļiem, attēlotās ainavas nav konkrētas, drīzāk nojaušamas.

Pilnīgi atšķirīga keramikas aina tika piedāvāta izstādē Telpas transformācija bobsleja trasē Sigulda, kas, iespējams, atbilstoši savam telpiskajam vērienam, vienoja lielizmēra keramikas objektus. Šeit pamatā raupjos materiālos – šamotā un akmensmasā – dominēja “tīrā” māksla, lai arī bija eksponēti daži lielizmēra trauki – Sanitas Ābelītes Solem (2024), Sanitas Mickus Rotēšana (2022). Duets Skuja Braden, kas šajos keramikas svētkos gan nepiedalījās, kā savu izteiksmes veidu kopj vērienīgu balansēšanu uz kiča robežas – šis virziens ir izrādījies globāli aktuāls. Ingas Rudzītes radītās suņu figūras Mājas sargs, Uzticamais draugs (2024) turpina šo paņēmienu. Ritas Prančas Miesa un rūsa. Medūzas Gorgonas galva (2025) kāpj ārpus ierastajām keramikas robežām gan savienojumā ar citu materiālu – sarūsējušu metālu –, gan tēlnieciskajā risinājumā, gan filozofiskā skanējuma ziņā. Te jāpiemin arī izstādes iekārtotājas – izstādes scenogrāfiju un grafisko dizainu veidojušas Ilze Ķēniņa un Zane Homka, kuru uzdevums bija organizēt tik atšķirīgo keramikas darbu masu telpiski un mākslinieciski baudāmās vienībās. Ievas Jurkas Vērotājam (2023), vispārinātam tēlam ar monumentālu Lieldienu salas milža izjūtu, atrasta vieta, kur no kamaniņu trases augstumiem patiešām vērot horizontu, tā darbam piešķirot papildu dimensiju. Šī darba pārlaicīgajam mieram pretpolā ir Aivara Baranovska Karstuma viļņi (2024), kas metaforas formā kalpo kā trauksmains atgādinājums par dažādu kataklizmu – klimata pārmaiņām, karu, ekonomisku krīžu plosīto globālo telpu. Nevar teikt, ka Sigitas Oltes-Vītolas divdimensiju kompozīcija Mantija pārsteidz ar tēlainību vai filozofiskām dzīlēm, taču dažādās temperatūrās dedzinātās akmensmasas plātnes uzskatāmi atspoguļo mūsdienu Latvijas keramikas nepietiekoši izmantotās sadarbības iespējas ar arhitektiem un interjera dizaineriem. Stāsts par vietējo materiālu estētisko potenciālu saderībā ar koka arhitektūru būtu ļoti iederīgs. Pie vietējās dabas – jūras, smilšu, izskalotu koku – tēliem apelē arī Sandras Ulmanes Piekraste (2025), kas vienlaikus vedina domāt par šobrīd atplaukušo interesi par dārza keramiku. Lielākā instalācija izstādē atvēlēta atšķirīgam materiālam – porcelānam, kas autora Jāņa Roņa radošajā rokrakstā, šķiet, nav mainījies vairākas desmitgades.

izstādē Tie esam mēs – keramiķi!, kurā keramika tika izvietota stikla būros stacijas laukumā, nozīme bija gan darbu izmēram, gan formai. Ar pilsētas telpu konkurēt var tikai monumentāls vēriens, un darbi, pat ja ne visi ir utilitāri, tomēr ir tradicionāli un saprotami plašai sabiedrības daļai. Einārs un Baiba Dumpji pārstāv Vidzemes keramikas tradīcijas, savukārt Unu Guru nodarbina keramikas un glezniecības saspēle, apelējot pie vienas formas variācijām. Izstāde ar cieņpilnu ekspozīciju pieminēja arī vienu no talantīgākajiem jaunās paaudzes keramiķiem, pāragri viņsaulē aizgājušo Kasparu GeidukUu.

Raksturā pilnīgi atšķirīga bija kamerstila izstāde Eksperiments. Forma. Funkcija. Siguldas Jaunās pils dārznieka mājiņā. Šajā skatē kā darbu atlases princips bija izvēlēta to funkcionalitāte. Tā darbojās saspēlē ar telpas intejeru, kurā noteicošas ir mākslinieka Jūlija Madernieka 20. gs. 30. gados radītas mēbeles. Savā ziņā šis bija pat konceptuāls stāsts par dzimtas saknēm un pārmantojamību, varbūt kāds no šeit eksponētajiem priekšmetiem pēc gadiem būs pagātnes informācijas nesējs nākamajai paaudzei. Astras Šēnbergas, Elitas Taubes, DII keramikas studijas, Initas Reimandovas (šajā skatē autoru loks izstādes laikā tika apzināti mainīts) darbus dāžādās tirdzniecības vietās ir ne tikai iespējams, bet noteikti arī vērts iegādāties.

Lielākā un sarežģītākā eksponēšanai bija keramikas svētku izstāde Atļaujies riskēt un pastāstīt!. Saprātīga, kaut arī, iespējams, no mūsdienu kāpinātās demokrātijas izpratnes attālināta bija ekspozīcijas autoru ideja atļaut tajā dominēt vienam darbam. Imanta Klīdzēja, kurš bija ne tikai leģendārā Pētera Martinsona tuvs draugs, bet ir arī tuvākais viņa tradīciju sekotājs, vērienīgā un pārliecinošā kompozīcija Appassione Tempo (2014) atradās izstādes centrālajā daļā un vizuāli vienoja izstādes milzīgo stilistisko spektru. Klīdzēja darbā katrs elements ir individuāls un tajā pat laikā katrs no tiem ir neaizstājams kopējā kompozīcijā. Iespējams, tas ir stāsts par sabiedrību, kāda tā varētu būt, ja sadarbotos. Šajā izstādē keramika dominēja mākslas formātā, pat ja daļai objektu funkcija bija klātesoša, pārsvarā tā bija sekundāra vai ar piešķirtu noteiktu lomu vēstījumā. Pieredzējušie meistari – Juta Rindina (Kaprīze ar austrumu piegaršu, 2024), Ženija Loginova (Pumpuri, 2024), Elita Taube (Zip fails, 2025), Inese Līne (Pārtapšana, 2025), kam piepulcējusies pavisam jaunā Rūta Kurpniece (Altāris. Plaukst ceļš uz centru, 2024), demonstrēja profesionālu pamatīgumu savienojumā ar detaļu smalkumu un izslīpētu dekoratīvismu. Daļa autoru – Gita Ābola, Kristīne Niedrāja (Selfcare, 2025), Ilze Emse (Pavasaris, 2023), Maruta Gredzena (Vidusjūras metamorfozes, 2023) – bija eksponējušas darbus ar pretenziju uz figurālām kompozīcijām galēji atšķirīgās interpretācijās. Ilona Romule joprojām ir atpazīstama ar postmodernām porcelāna kompozīcijām (X-Ray/Rentgens, 2021), un, šķiet, latviešu autoru filozofiskajos darbos biedējošais un fatālais (Sanitas Čeveres Lames ilūzija, 2025) ierasti dominē pār humoru (Kristīnes Cukuras Pretī vējam, 2024). Konstruktīvie sākumi, kas ir racionālas domas pamatā, bija skatē klātesoši (Līgas Skariņas Kad ķieģelis sadalās, 2024; Astras Šēnbergas Šis bez tā, 2025; Daiņa Lesiņa Burano no cikla Labirinti, 2025). Iespējams, ka kopējo interešu vārdā daļai darbu pietrūka vietas pārliecinošam izvērsumam (Martas Prēdeles Domas un līkloči, 2024; Aivara Baranovska Visi šie apaļumi, 2025).

Izstāde gan ar plašu un vispusīgu autoru loku (visus nav iespējams pieminēt vārdā), gan ar darbiem, kas ar nelieliem izņēmumiem tapuši pēdējo divu gadu laikā, pretendēja uz Latvijas keramikas šī brīža situācijas šķērsgriezumu. Aina ir tik daudzveidīga, ka paliekošus secinājumus par šobrīd valdošajiem virzieniem vai stilistiskajām kvalitātēm izdarīt nav vienkārši. Iespējams, ka tas būtu vieglāk veicams, ja līdzās eksponētos kāda pilnīgi atšķirīga, piemēram, Gruzijas, keramikas tradīcija un skola. Tomēr var secināt, ka gan dekoratīvisms labā nozīmē, gan jūtīgs filozofisks skatījums uz pasauli, kā arī daudzveidīgas amata prasmes un spēja veikt liela mēroga uzdevumus nav zudušas. Latvijas keramikas kapacitāte šobrīd ir iespaidīga. Kādi varētu būt uzkrātās enerģijas sprādzieni? Sadarbība ar arhitektiem? Valsts pārstāvniecība vēl kādos grandiozos starptautiskos forumos? Liesma, lai tā nenoplok, jāturpina kurt.

Foto: Vents Āboltiņš, Gatis Vilaks, Viktorija Maško, izmantotas arī LKA arhīva fotogrāfijas