Valda Podkalne. Intervija žurnālam "Studija" 2001

Kāda forma ir tukšumam?

No Daigas Rudzātes sarunas ar Valdu Podkalni. Žurnāls "Studija" 2001. gada decembris/janvāris 

Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu Latvijas dizaina ainas neatņemama sastāvdaļa ir Valdas Podkalnes minimālistisko formu trauki, kurus arhitekti un interjeristi tik labprāt izvēlējās, iekārtojot modernus mitekļus. “Tā ir gluži vīrišķīga prāta dominante, kas mākslinieces darbos atklājas racionālā formas izpratnē. Skaidrie, ģeometriskie porcelāna apjomi, cilindri, lodes un taisnstūri sasaucas ar lakonisko svītru, rūtojuma vai krusta rotājumu. Šeit daudzās izpausmēs rodama Bauhaus dizaineriskās kultūras atblāzma, un Valda Podkalne, liekas, ir viena no jūtīgākajām, vērienīgākajām eksaktās izteiksmes kopējām mūsu keramikā. Mīlestība uz ģeometriju šeit tomēr neiesliecas stīvinātā tehnicismā, tā pārtop spēles priekā,” - tā 1988. gadā izteicās Jānis Borgs. Deviņdesmito gadu beigās Valda Podkalne pārsteidza latviešu mākslas sabiedrību, iegūstot Vestervaldes prēmiju (1999), ko uzskata par prestižāko Eiropas keramikas balvu. 
***
Tu esi mēģinājusi formulēt savu šībrīža statusu - keramiķe, instalatore, tēlniece?
Šobrīd mana valoda ir skulpturāli abstrakta. Laikam taču nodarbojos ar to, ko var saukt par tēlniecību. Kas es par keramiķi, ja neprotu strādāt ar virpu, nepārzinu glazūru tehnikas. Esmu to visu mācījusies, bet mani tas nekad tā īsti nav interesējis. Es izjūtu pietāti un cieņu pret izciliem sava amata meistariem, pret keramiķiem, kuriem ir profesionālie noslēpumi, kuri pārzina cepļu būvēšanu un dedzināšanas temperatūras… 
Citi mākslinieki nespējot atminēt tavu skulptūru tapšanas profesionālos noslēpumus… 
Es tos "uzaudzēju" porcelāna rūpnīcā Kšižā, Polijā, formu izveidojot no sanitārā un lietojamā porcelāna priekšmetu ģipša negatīvformu lauskām, kas mētājās turpat pagalmā. Klozetpodu formas ir perfektas, bet sadauzītas tās zaudē asociācijas ar pirmavotu. Man ir dota pilnīga brīvība būvēt pašai savas pilsētas. Es izveidoju “bibliotēku”darbnīcas plauktos un procesā izvēlos sev nepieciešamo atlūzu.
Tātad tev radošā procesa virzības noteikumus piedāvā ģipša gabali - atlūzas. 
Kad es pirmo reizi iegāju rūpnīcas teritorijā, tikko “izkāpusi” no trauku skapju plauktiem, būdama pilnīgā neziņā par sevi, un ieraudzīju ģipša atlūzu krāvumus daudzstāvu namu augstumā, man radās šī doma: kā būtu, ja šajās atlūzās ielietu porcelāna masu, - kāda forma būtu starptelpai. Es izjutu dīvainu bijību pret šo lausku kalnu, kura iekšienē gluži dabiskā ceļā rodas pārsteidzoši jaunu formu savienojumi. Manī jau toreiz bija apjausma, ka tur kaut kas slēpjas…
Vai tev neapnīk šie bezgalīgie eksperimenti, kuriem tomēr gala iznākums nav prognozējams? 
Savulaik, izgatavojot traukus, man bija pilnīga drošības sajūta, jo es vienmēr zināju rezultātu. Uztaisīju formu, ielēju porcelānu, izdedzināju un ieguvu kaut ko ļoti konkrētu. Tagad visinteresantākais ir fināls. Kad es izlobu no ģipša čaulas pašas radīto objektu, brīžiem jūtos kā arheologs, kas saudzīgi un piesardzīgi atrok priekšmetus, kuru veidolu viņš var tikai nojaust. Katru reizi mani sagaida jauns brīnums, un tieši pārsteigums šai procesā ir visvilinošākais. Sākotnēji manas formas bija konstruētas un skaidras. Tagad manas domas ir skaidras, bet es izmantoju dekonstruktīvisma principus. 
Patiesībā tu atveido tukšumu materiālā.
Mani vienmēr sajūsminājuši dabas veidojumi. Bija laiks, kad mēģināju savos darbos kopēt dabu - staigāju gar jūru un ģipsī atlēju viļņu nospiedumus smiltīs. Kad ieraudzīju milzīgās sadauzīto ģipša formu kaudzes, atcerējos Terplices klintis Čehijā. Kad staigāju pa klinšu pilsētu, aptvēru, ka neko tādu nav iespējams nokopēt. Tāpēc es būvēju savas iedomu pilsētas, kurās gribētu ielikt tikpat spēcīgu enerģētisko lādiņu, kādu sniedz daba vai izcila arhitektūra. 
Tu spītīgi turies pie porcelāna. Tādu pašu rezultātu it kā var sasniegt arī ar citu materiālu…
Vienmēr jau saka, ka porcelāns ir karaļu materiāls, kuru raksturojošie elementi ir caurspīdīgums, trauslums, zelta maliņa. <...> Man ārkārtīgi būtiska ir doma, ka radu ļoti smagus un trauslus darbus vienlaikus. Mirklī, kad pavisam reāli šķīros no savu trauku formām, es atmetu arī tradicionālos pieņēmumus un mēģināju tuvoties porcelānam no pavisam citas, nezināmas puses. Es mēģināju iztēloties, ka nekad neesmu neko par to mācījusies un zinājusi…
Pēdējā laikā glazūras vietā tu izmanto vasku - materiālu, kas spēcīgi stimulē cilvēka taustes, ožas un asociāciju maņas.
Man gribas radīt sajūtu, ka vasks ir kā āda, ar kuru apvilkti mani darbi, un tādējādi tie ir dzīvi, elpojoši, mīksti un arī ievainojami. Tie, gluži tāpat kā visas dzīvās būtnes, ir smaržojoši. Tiem pieskaroties, var sajust siltumu. Cauri vaskam nojaušams “ķermenis” – porcelāna baltums vai krāsojums. Varbūt tālab man tik organisks šķiet porcelāna un vaska savienojums.<...>  Pirmās vaskā iegremdētās skulptūras tā arī saucās – “Bišu mājas”. Doma par “Bišu mājām” arī dzima Polijā, kad ziemā, ejot uz manu darbnīcu rūpnīcā, katru rītu redzēju apsnigušus krāsainos namiņus. Es tos uzbūvēju, nokrāsoju, tomēr pietrūka tās noskaņas, kura realitātē mani bija piemeklējusi. Un man nevilšus ienāca prātā, ka es taču varu savas skulptūras iemērkt vaskā. 
Tevi interesē skatītāju reakcija izstāžu zālē?
Mani interesē, kā skatītāji komentē manus darbus. Ir interesanti, ko viņi ierauga manos objektos. Kad kādam no saviem draugiem pateicu par “Bišu māju” nosaukumu, viņš nesaprata, par ko ir runa, jo viņa domās šīs formas bija ieguvušas “galvu” veidolus. Es ieskatījos un sapratu, ka tikpat labi šīs skulptūras var uztvert arī tā.