HALOVĪNA NOSKAŅĀS

DACE ĻAVIŅA

Vells nav Sātans jeb latviešu velna ceļojums 

Pašreiz, kad globalizācijas ietekmē pasaule izgāzusies no rāmjiem un kļuvusi postoša cilvēka saprātam, latviešu velns pikti sēž purva malā uz austrumu robežas, audzē biezu lāča kažoku , asina nagus un ragus un saspringti vēro notiekošo. Ko gan tagad darīsim?  No Latgales nācis, viņš ir spējis iemiesoties dažādos tēlos, pateicoties mūsu keramikas vecmeistariem, kas sīkplastikā viņam piešķīruši gan īsta zemnieka  smagumu, gan veiklību un viltīgu aušību, gan apdāvinājuši viņu ar dažādiem parocīgiem amata rīkiem – lāpstu un divzaru dakšām, brīžiem uzsēdinot viņu uz alus muciņas, citreiz liekot muzicēt, vai daudz neierastākā veidolā –  ar  maisu vai portfeli padusē rikšojot pa lauku arumiem. Tādu viņu redzam Antona Šmulāna fantāzijas radītu, bet vēlāk jau pētām Pētera Martinsona daudz glaunākos mežcirtējus un velnus – jūras braucējus, kur pasažieru vidū ar gleznotāja paleti rokās iemanījies arī pats mākslinieks.  Latviešu velns nav ģeostratēģis un ārpolitikā nekad neiejaucas, arī valsts robežu, kā novērots, nekad nav pārkāpis, taču iezīmīgs ir 1958. gads, kad viņš iemanījās nokļūt Lietuvā, nonākt Kauņā un ”ieriktēties” uz palikšanu slavenā gleznotāja Antana Žmuidzinaviča (1876–1966) Velnu kolekcijā. 

Žmuidzinavičs ir viena no nozīmīgākajām personībām 20. gadsimta sākuma Lietuvas mākslas un nacionālās identitātes veidošanā. Guvis labu izglītību Varšavā un Parīzē, Žmuidzinavičs savas dzīves laikā radīja vairāk nekā 2000 darbu, tai skaitā romantiskas un reālistiskas Lietuvas ainavas, portretus un tematiskas kompozīcijas. Līdzīgi kā Ansis Cīrulis Latvijā, viņš aktīvi darbojās Lietuvas valstiskuma vizuālā tēla izveidē — viņš bija viens no Lietuvas valsts karoga krāsu salikumu līdzautoriem un palīdzēja izstrādāt starpkaru valsts ģerboni, kā arī veidoja pirmās pastmarkas un Lietuvas litu banknotes. Viņš bija viens no Pirmās lietuviešu mākslas izstādes (1906) rīkotājiem un ilggadējs Lietuvas Mākslas biedrības priekšsēdētājs.  

Žmuidzinavičs bija arī kaislīgs tautas mākslas un savdabīgu amatniecības priekšmetu kolekcionārs. Velniņu tēlus dažādos materiālos un izpildījumos viņš sāka krāt jau 1906. gadā, kad no dzejnieka Mairoņa dāvanā saņēma pirmo koka velna skulptūru ”Žemaitijas velns”. Sākotnēji mākslinieks plānoja savākt "velna ducis reiz velna ducis" jeb 169 eksponātus, taču viņa krājums auga arvien plašāks. Velnu kolekcija bija izvietota viņa paša dzīvojamā mājā un darbnīcā. Savu muzeju viņš sāka veidot pakāpeniski – jau 1958. gadā. Stagnējošiem un ideoloģiski depresīvajiem pēckara gadiem šāda rakstura muzeja dibināšana bija kas jauns un nepieredzēts, jo tautai ļāva sajust to, ka bez uzmācīgās “smadzeņu skalošanas” un mūžīgajiem darba un uzvaras svētkiem pastāv arī vēl kas cits, oriģināls, cilvēka dabai piemītošs, humora pilns, bezbēdīgs un velnišķīgs.  

Šķiet, nozīmīgu lomu muzeja drošā veidošanā varēja nospēlēt gadu iepriekš Žmuidzinavičam piešķirtais PSRS Tautas mākslinieka goda nosaukums, ko toreiz, godinot mākslinieku 80 gadu jubilejā, izsludināja PSRS Augstākās Padomes prezidija izdotais Dekrēts. Šis dokuments bija kopīgs diviem Baltijas māksliniekiem – tajā bija minēts arī latviešu tēlnieks Teodors Zaļkalns, kuram arī palika astoņdesmit.

1 Šāds padomju varas atzinības apliecinājums noteikti atraisīja māksliniekam rokas sava “negantā” muzeja ieceres īstenošanā, kas vēlāk izvērtās gandrīz par galveno ceļojumu mērķi Kauņā. 20.gs. 60. gadu beigās, muzeja ekspozīcijai augot, tā popularitāte toreizējās Padomju Savienības mērogā bija milzīga. Muzeja “elles valstības” gidi žēlojās:  Ceļojumu sezonā muzeja abās zālēs, kur iekārtojusies visu kontinentu nelabo sabiedrība, lielā viesu pieplūduma dēļ , ir šauri un karsts kā peklē. Izrādījies arī, ka diezgan daudz tūristu, kas savā  maršrutā ietvēruši Kauņu, vēlas apskatīt tikai velnu kolekciju.

2  Iespējams, ka 20.gs. 60.–70. gadu velnu sīkplastikas uzplaukuma “pandēmija” Latvijā arī ir lielā mērā saistīta ar šī muzeja lielo atpazīstamību. 

Nesen manās rokās nonāca solīds, brūnos vākos iesiets fotoalbums no gleznotāja Kārļa Miesnieka mantojuma. Albuma 27 lapās skrupulozi fiksēta mūsu velna un dižu Latvijas mākslas metru kompānijas piedzīvojumiem bagātā pārvietošanās uz toreiz vēl velna neapgūtām teritorijām: no Rīgas ceļš veda cauri Kauņai, Viļņai, Traķiem, un tad atpakaļ mājās.  Ceļojuma rosinātājs bija Žmuidzinaviča draugs un palīgs velnu darbos – Vlads Tumass. Galvenais ceļojuma mērķis kaimiņzemē bija apciemot un sveikt gleznotāju un kolekcionāru Antanu Žmuidzinaviču jau aizvadītajā 80 gadu jubilejā, arī ar goda nosaukuma piešķiršanu un izpētīt kolekcionāra velnišķīgo vākumu. 

Īpašā latviešu dāvana bija porcelāna tējas servīze, kas papildinātu mākslinieka vaļasprieka kolekciju un parādītu, kāds tad tas latviešu velns īsti izskatās un kādos piedzīvojumos tas iekūlies.  Mūsu purva velns no sīkplastikas veidola “pārleca” gleznojumos uz porcelāna. Latviešu mākslinieku skices un grāmatu grafika iedzīvojās porcelāna tējas servīzes trauku virsmās. Servīze domāta trīspadsmit personām – sastāv no 46 priekšmetiem:13 krūzītēm un apakštasītēm, 13 šķīvjiem, kafijas kanniņas, cukura trauka, krējuma trauka, bļodiņas un dekoratīva šķīvja, Tā lietota tikai vienu reizi un tādēļ kolekcijā nonākusi teicamā saglabātībā. 

Sveicēju pulkā bija viss Latvijas mākslinieku zieds – Kārlis Baumanis, Pāvils Glaudāns, Eduards Jurķelis, Nikolajs Kūlainis, Alberts Kronenbergs, Kārlis Miesnieks, Latvīte Medniece, Imants Murovskis, Ērika Romāne, Roberts Jānis Tilbergs, Romans Tilbergs, Kārlis Ubāns, Lidija Ubāne, Pēteris Upītis, Valdis Kalnroze, Indriķis Zeberiņš, Kārlis Sūniņš, Imants Žūriņš, Arturs Apinis un Jānis Rikmanis. Mājās palicējs – Teodors Zaļkalns vēlēja braucējiem labu ceļavēju un par godu jubilāram bija sacerējis garu odu, kas rotāja servīzes lielo šķīvi. Jāatzīmē, ka foto albums nav vienīgā liecība par servīzi. Iepriekš materiālus par tās tapšanu meklējušas divas mākslas pētnieces – Žmuidzinaviča muzeja kuratore Daina Zozaite un Dzintra Spradzenko, kas savulaik strādāja Rīgas Porcelāna muzejā.1  Rīgas Porcelāna muzeja palīgfondā tiek glabāti materiāli, ko 2012. gadā muzejam dāvināja keramiķe Latvīte Medniece: tā ir vēstule, vairākas fotogrāfijas ar piezīmēm, oriģinālās velnu servīzes skices un Teodora Zaļkalna ar roku rakstītā apsveikuma dzejoļa- odas oriģināls. Pateicoties mūsu izcilās keramiķes Latvītes Mednieces talantam un tehniskajai prasmei zīmējumi pārceļojuši uz porcelāna traukiem. 2  Pēc Žmuidzinaviča svinīgās godināšanas un saviesīgās balles, kas dokumentēta albumā, mākslinieks teicis: Lielā pulkā, ar pašu Vladu Tumass priekšgalā, latvieši man atveda divus velna dučus no saviem latviešu velniem. Šķīvji un krūzes ir rotātas ar slavenāko latviešu mākslinieku zīmējumiem.  Tā nu mūsu velns no austrumu robežjoslas purva ciņa labi iedzīvojies ciltsbrāļu kolekcijā un muzeja ekspozīcijā vienmēr bauda nedalītu uzmanību. 

Uzziņai

Fotoalbumā fiksēts viss garais mākslinieku ceļojums, svinīgā servīzes pasniegšana Kauņā, latviešu mākslinieku grupu portreti kopā ar jubilāru, saviesīgā balle, bet pēdējā lapā uzskaitīti albuma iekārtotāji un fotogrāfi, kas iemūžinājuši mirkļus no veiksmīgā ceļojuma: teksta un sakārtojuma autors – Murovskis, Tumasa izpildījums. Foto: Glaudāns, Murovskis, Tumass un A. Upītis.  

Pašreiz Žmuidzinaviča Velnu muzejs ir M. K. Čurļoņa Nacionālā mākslas muzeja filiāle. Velnu muzejs apmeklētājiem pirmo reizi savas durvis vēra 1966. gadā. Tā kā kolekcija strauji auga, tai pietrūka vietas. Šī iemesla dēļ 1982. gadā tika uzbūvēta īpaša trīs stāvu piebūve, uz kuru velnu ekspozīcija tika pārcelta un kurā tā atrodas joprojām. Muzejā apskatāmi vairāk nekā 3000 eksponātu no aptuveni 70 pasaules valstīm.1  Kolekcijā ietverti tēlotājas un lietišķās mākslas darbi, skulptūras no koka, keramikas, akmens un stikla par dažādām velnišķīgām, raganīgām un citām ar mitoloģiju saistītām tēmā